Veselīga augsne ir pilna ar sliekām

Tas, ka sliekas augsnē ir vēlami organismi, droši vien jau ir zināms ikvienam. To nozīme augsnes auglības un veselības veidošanā tikusi apspriesta publikācijās lauksaimniecības izdevumos, kā arī tie tiek prezentēti lekcijās par organisko vielu un augsnes bioloģiskās dzīves jautājumiem. Tomēr ir vērts atcerēties, ka papildus to pozitīvajai ietekmei uz augsnes vidi sliekas ir arī augsnes veselības rādītājs. 

BIOLOĢIJAS PAMATI

Sliekas ir dzīvnieki, kas saskaņā ar taksonomiju pieder pie Lumbricidae dzimtas, kura savukārt pieder pie Clitellata klases, kas ir posmtārpu, t. i., bezmugurkaulnieku, kuru ķermenis sastāv no vairākiem gredzeniem, apakškārta. Latvijā ir sastopamas 14 slieku sugas. Kāds varētu teikt, ka tas ir neliels skaits, bet, tā kā uz viena pļavas hektāra to var būt līdz pat 4 miljoniem, ir īstais brīdis saprast, cik izplatīti šie organismi ir augsnē. To klātbūtne ir pamanāma galvenokārt pēc lietusgāzēm vai tad, kad mums kaut kas jāizrok. Tomēr daudzas sugas regulāri uz augsnes virskārtas izlien arī naktī, nesaskaroties ar tiešiem saules stariem. Slieku pastāvīga klātbūtne augsnē un daļēji arī tās virspusē ir saistīta ar to bieži vien nepietiekami novērtēto lomu vielu apritē vidē un augsnes auglības un veselības veidošanā. To nozīmi cita starpā novērtēja tādi dižgari kā Aristotelis, kurš tās dēvēja par “zemes zarnām”, vai Čārlzs Darvins, kurš tām piedēvēja milzīgu lomu Zemes dabas vēsturē.

SLIEKU IEDALĪJUMS

Sliekas var iedalīt trīs ekoloģiskajās grupās, kuras izšķir, pamatojoties uz līdzīgu barošanās uzvedību un kāpuru uzbūves raksturu. Šis iedalījums nav sarežģīts un ir praktisks, jo, izprotot tā pamatus, var diezgan precīzi noteikt, ar kuru sliekas grupu mums ir darīšana, un tās ietekmi uz augsni.

Pirmo grupu sauc par epigeiskajām sliekām. Tās dzīvo tuvu augsnes virskārtai, parasti zemsegas slānī. Turklāt tās var atrast komposta kaudzēs, kūtsmēslos vai pūstošā koksnē. Tās ir mazas, tumšas krāsas un neliela izmēra. To galvenais barības avots ir sadalījušās augu atliekas. Nākamā grupa ir endogeiskās sliekas. Arī tās dzīvo salīdzinoši seklā augsnē, bet nedaudz dziļāk nekā epigeiskās sliekas. Tās veido horizontāli izvietotas alas, bieži vien augu sakņu zonā. Endogeiskās sliekas parasti ir vidēja lieluma, gaišas vai zaļganas krāsainas un galvenokārt barojas ar augsni, kas šajā augsnes profila līmenī satur vairāk organisko vielu nekā apakšējos slāņos.

Trešajā grupā ietilpst garākās sliekas, un tās sauc par anētiskām. Tās izrok garas, vertikālas alas, kas sniedzas 1,5 metrus dziļi augsnes profilā, dažkārt dziļāk. Šīs sliekas barojas ar augsni, nokaltušām lapām un augu atliekām, kas sadalās. Lai iegūtu barību, tās naktī iznāk augsnes virspusē, meklējot barību, bet arī lai izvadītu sagremoto barību. Tām raksturīga tumši sarkana vai melna krāsa, galvenokārt muguras pusē. Šī krāsa ir intensīvāka galvas rajonā.

Turklāt, veicot detalizētāku taksonomiju, pamatojoties uz iepriekš minētajiem kritērijiem, var izdalīt grupas ar starpposma pazīmēm, kurās apvienotas epigeisko un endogeisko slieku pazīmes. Tomēr galvenais sliekas iedalījums ir tāds, kā aprakstīts iepriekš, un katra no šīm grupām bieži pilda atšķirīgas, bet nozīmīgas funkcijas.

SLIEKAS UN OGLEKĻA LAUKSAIMNIECĪBA

Varētu rasties jautājums, kāda saistība sliekām ir ar oglekļa lauksaimniecību un vai tās uzkrāj oglekli augsnē. Ir būtiski atcerēties, ka reģeneratīvā lauksaimniecība ir holistiska pieeja agroekosistēmai, ņemot vērā dažādu organismu mijiedarbību un attiecības starp dažādiem augsnē notiekošajiem procesiem. Lai gan sliekas pašas neuztver oglekļa dioksīdu no atmosfēras, tām ir nozīmīga loma organisko vielu pārveides procesā, pārveidojot tās par stabilāko organiskā oglekļa formu augsnē, proti, trūdvielām.

Pateicoties sliekām, organiskās atliekas (gan svaigas, gan sadalījušās augu atliekas) pārvietojas lejup pa augsnes profilu, un šī procesa laikā tās bagātinās ar mikroorganismiem. Šie mikroorganismi pēc tam izdala fermentus, kas iedarbojas uz organiskajām vielām. Trūdēšanas process ir bioķīmisks process, kas ietver virkni dažādu sarežģītu organisko savienojumu sadalīšanās, pārstrukturēšanas un sintēzes procesu. Tomēr šajos procesos piedalās mikroorganismi un augsnes fauna.

Jo lielāks ir slieku ieguldījums šajā pārveidošanās ķēdē, jo straujāk notiek šis process. Lai gan augi patiešām var uzņemt oglekļa dioksīdu no atmosfēras un iekļaut to organisko vielu veidā, šeit aplūkotajiem dzīvniekiem ir svarīga loma, veicinot svaigu augu atlieku pārvēršanos trūdvielās. Šīs trūdvielas savukārt var uzskatīt par organiskā oglekļa kondensētu formu, kas glabājas augsnē un oglekļa dioksīda veidā nāk tieši no atmosfēras.

SLIEKU IETEKME UZ AUGSNI

Sliekām ir daudzpusīga ietekme uz lauksaimnieka darba pamatinstrumentu – augsni, un vairumā gadījumu šī ietekme ir pozitīva un vēlama. Šo ietekmi var iedalīt fizikālā, ķīmiskā vai bioloģiskā veidā.

Pirmkārt un galvenokārt tās ietekmē augsnes struktūru. Veidojot horizontālas un vertikālas alas, sliekas samazina augsnes sablīvēšanos. Neraugoties uz argumentu, ka atsevišķas sugas var veicināt augsnes sablīvēšanos, šādu sugu mijiedarbība ar augsni mīkstinošām sugām nodrošina augsnes struktūras līdzsvaru. Turklāt kanālu tīkls augsnē, jo īpaši bezaršanas audzēšanas sistēmās, ļauj palielināt nokrišņu ūdens uzsūkšanos. Tas ir īpaši svarīgi sezonās, kad ir raksturīgas īsas un intensīvas lietusgāzes. Pateicoties slieku darbībai, augsne īsā laikā spēj uzsūkt vairāk ūdens, vienlaikus samazinot virszemes noteces un ūdens eroziju. Turklāt šos kanālus augšanas laikā labprāt izmanto augu saknes.

Slieku ietekme uz augsnes ķīmiskajām īpašībām ir cieši saistīta ar to, ka sliekas augsnes vidē atstāj daudzus koprolītus, kas sastāv no to ekskrementiem, kuri nogulsnējas uz augsnes virsmas vai pašā augsnē. Šis materiāls būtiski veicina augsnes auglību, jo koprolītu sastāvā ir daudz vairāk augiem pieejamu barības vielu nekā apkārtējā augsnē. Slāpekļa koncentrācija koprolītos ir piecas reizes lielāka, fosfora – septiņas reizes lielāka, bet kālija – vienpadsmit reizes lielāka nekā augsnē. Turklāt koprolītiem ir augstāks pH nekā augsnei, ko nosaka kalcija dziedzeru darbība. Sliekas katru dienu caur savu gremošanas traktu izvada augu atliekas un augsni, kas sver no 20 līdz 100% no to ķermeņa svara. Aprēķināts, ka viena tonna slieku viena hektāra platībā gada laikā var saražot 30 tonnas koprolītu, tādējādi palielinot augsnes produktivitāti.

No otras puses, ietekme uz augsnes bioloģiskajām īpašībām ir saistīta ar organisko vielu un tajās mītošo mikroorganismu patēriņa procesu. Slieku gremošanas traktā notiek vielu bagātināšanās ar citiem mikroorganismiem, tādējādi palielinot augsnes mikroorganismu bioloģisko daudzveidību. Līdz ar to gan pašos koprolītos, gan telpā ap izraktajiem kanāliem ir lielāka augsnes mikrofloras izplatība.

KOPSAVILKUMS

Pēc iepazīšanās ar šo nelielo devu informācijas, kas saistīta ar sliekām, ir vērts vēlreiz novērtēt to ietekmi uz augsni un tās mehāniskajām, ķīmiskajām un bioloģiskajām īpašībām. Neuzskatīsim tās tikai par organismiem, kas ir tikai daļa no mūsu augsnes, bet drīzāk par augsnes dzīvību, kas kultivē un mēslo to vislabākajā iespējamajā veidā.