Lauksaimniecība kā dzīvesveids: Aldis Ločmelis par darbu, izaicinājumiem un nākotni

ZS “Kotiņi” ir viens no vērienīgākajiem Balvu novada daudznozaru lauksaimniecības uzņēmumiem. Saimniecību Latgales pierobežā Aldis Ločmelis kopā ar tēvu dibināja laikā, kad beidzās kolhozu ēra un Latvijā atjaunoja privātīpašumus. Sākums bija pieticīgs - aptuveni 20 hektāri zemes. Šodien ZS “Kotiņi” apsaimnieko 5400 hektārus, nodrošina darbu 37 darbiniekiem, nodarbojas ar sēklkopību, pārtikas pārstrādi, agrotūrismu un investē modernās tehnoloģijās.

Kā aizsākās Jūsu ceļš lauksaimniecībā un kā izdevās no tik mazas saimniecības izveidot vienu no lielākajām Latgalē?

Aldis: Tas bija 1992. gads. Es biju tikko pabeidzis Malnavas tehnikumu. Bija jāstrādā, jo naudas nebija. Sākām ar to, kas bija - apstrādājām zemi ar zirgu. Tolaik nevarējām daudz ko atļauties, tehniku pirkām lietotu, remontējām paši. Nebija nekādu subsīdiju, nebija Eiropas projektu. Sākām ar mazu platību, bet ar laiku paplašinājāmies. Gadiem ejot, attīstība notika pakāpeniski. Kad ieguvām pieredzi, uzkrājām līdzekļus, sākām ieguldīt modernākā tehnikā un būvējām saimniecības ēkas. Apguvām struktūrfondu iespējas un izmantojām projektus, lai iegūtu finansējumu tehnoloģiju uzlabošanai. Svarīgākais bija izvērtēt katru soli, vai tas dos efektivitāti. 

Kādas ir galvenās saimniecības nozares šodien?

Aldis: Mums nav nekādu blakus biznesu - tikai lauksaimniecība. Galvenokārt mēs nodarbojamies ar graudkopību un sēklkopību. Mēs audzējam konkrētus kultūraugus, kas piemēroti mūsu klimatam, augsnei, tirgus vajadzībām. Ar laiku sapratām, ka tikai ar to nevaram darbiniekiem nodrošināt darbu visu cauru gadu, kas pierobežā ir ļoti būtiski. Tāpēc sākām domāt par pārstrādi. Tagad mēs ne tikai izaudzējam, bet arī pārstrādājam – mūsu zīmola produktu līnijā ir manna, klijas, milti, zirņi, grūbas, putraimi, dažādi pankūku maisījumi un daudz kas cits. Visi produkti tiek izgatavoti no mūsu pašu izaudzētā - neko nepērkam no malas. 

Kāpēc neesat pārstāvēti lielveikalos?

Aldis: Mēs nevaram konkurēt ar lētajiem importētajiem produktiem - Poļu, Lietuvas, Kazahstānas produkciju, kurai nav zināms, kā tā tiek miglota, uzglabāta, pārvesta. Mūsu produktiem ir izcelsme - zinām, kurā laukā kas audzēts, kas dots augsnei. Tāpēc tas nav lēts produkts, bet toties kvalitatīvs. Un tas nav domāts visiem, bet tiem, kas saprot vērtību. Lielveikalos lētākais vienmēr uzvar. Tāpēc izvēlamies citu ceļu - savu tirdzniecību: internetveikalu, tirdziņus, tiešo kontaktu ar klientu, kas novērtē labu un kvalitatīvu produkciju.

Kā attīstījies tūrisma piedāvājums un kāpēc nolēmāt pie tā ķerties?

Aldis: Ejot laikam sapratām, ka cilvēkiem ir interese par agrotūrismu - viņi grib redzēt, kā top produkti, kā izskatās lauksaimniecība realitātē. Tūrisms ir gan iespēja diversificēt ienākumus, gan arī instruments sabiedrības izglītošanai. Jo vairāk cilvēki redz, kā top pārtika, jo lielāka cieņa pret zemnieku darbu. Tā radās ideja par ekskursijām. 

Mēs piedāvājam apmeklēt saimniecību, apskatīt tehniku, ražošanu, pārstrādi. Rādām, ka lauksaimniecība var būt ilgtspējīga, mācām par augsnes kvalitāti, starpkultūrām, proteīnaugiem. Stāstām to visu bērniem jau skolas vecumā, jo gribam, lai viņi saprot, ko viņi ēd. Tā veidojas uzticība - cilvēki redz procesu un saprot, ka tas nav tikai bizness, bet dzīvesveids. Tas rada uzticību, izpratni un palīdz saglabāt saikni starp pilsētu un laukiem. Šobrīd mēs sadarbojamies ar skolām, grupām, interesentiem no visas Latvijas.

Tā nonācām līdz tam, ka cilvēkiem vajag vietu, kur atpūsties, kur paēst un tapa “Rekovas dziernovas” - vieta, kur var nobaudīt mūsu pašu ražoto pārtiku, iedzert kafiju, pasēdēt. Šeit stāstām un rādām par to, kā pareizi pagatavot mūsu produkciju. Pie mums ir iespējams palikt pa nakti atpūtas namiņos Viļakas ezera krastā.

Kādas tehnoloģijas izmantojat saimniecībā?

Aldis: Mēs vienmēr esam centušies būt soli priekšā tehnoloģiju ziņā. Jau 2008. gadā sākām izmantot N-sensorus - tolaik tas bija kaut kas jauns ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Tagad tas viss mums ir ikdiena. Izmantojam lauksaimniecības pārvaldības programmatūru eAgronom. Precīzā lauksaimniecība ļauj mums pieņemt informācijā balstītus lēmumus – katram laukam ir savs mēslojuma un sējas karšu plāns. Traktori un kombaini aprīkoti ar GPS un paralēlās braukšanas vadības sistēmām, kas palīdz darboties ar augstu precizitāti un mazāku resursu patēriņu. Tehnika ir dārga, tā jāizmanto maksimāli efektīvi. 

Mums ir arī modernas graudu pirmapstrādes līnijas, sēklu kaltes un noliktavas. Tehnika tiek regulāri atjaunota. Tas viss ļauj mums strādāt efektīvi, samazināt izmaksas un vienlaikus uzlabot kvalitāti. Bez jaunākajām tehnoloģijām šādā apjomā mūsdienās nevar saimniekot.

Kā laikapstākļi un graudu cenas ietekmēja saimniekošanu?

Aldis: Katrs gads nes jaunus izaicinājumus. Pagājušajā gadā bija izteikts sausums - raža bija mazāka, bet cenas augstas. Šogad situācija ir pilnīgi pretēja, ir pārmērīgs mitrums, kas daudzviet ietekmēs ražu negatīvi. Ir lauki, kur neko nevarēs novākt. Un pat tur, kur raža būs, cenas šobrīd ir ļoti zemas.

Piemēram, pagājušajā gadā lopbarības graudi maksāja ap 220 eiro tonnā, bet šogad tikai 160 eiro. Tas ir būtisks kritums. Pat ja raža ir lielāka, ekonomiskais iznākums būs sliktāks. Tādās situācijās nākas nopietni izvērtēt - vai ir vērts vispār vākt, kaltēt, glabāt. Katrs lēmums jāpieņem ar pilnu atbildību, jo kļūda šādos apstākļos var maksāt ļoti dārgi. 

Šis gads ir grūts ne tikai mums, bet visai nozarei. Un tieši tāpēc jābūt elastīgiem - jāmāk pielāgoties gan tirgus, gan dabas diktētajiem apstākļiem. Galvenais, lai nākamais gads nav vēl sliktāks. 

Kā vērtējat valsts politiku un atbalstu attiecībā uz lauksaimniekiem?

Aldis: Diemžēl lauksaimniecība nav bijusi prioritāte nevienā valdībā. Lauksaimnieki jūtas atstāti novārtā - īpaši mēs, kas esam pierobežā to izjūtam visvairāk. Politika bieži tiek veidota, neņemot vērā reģionu specifiku. Subsīdijas, nodokļu politika, infrastruktūra - tas viss ietekmē, bet lēmumi bieži tiek pieņemti galvaspilsētā, neizprotot, kas notiek laukos. Trūkst ilgtermiņa domāšanas. 

Atbalsta nekad nepietiek. Tāpat arī, skatoties no pierobežas, gribas, lai ņem vērā attālumu līdz ostai. Mēs esam 250 kilometrus no ostas, un tas jau pats par sevi nozīmē papildu izmaksas.  Mums visiem grib vienādus noteikumus, bet realitāte ir cita. Kārsavā un Jelgavā nevar būt vienādas prasības – attālums līdz ostai vien jau sadārdzina visu. Degvielas izmaksas, laika apstākļi, darba spēks - tas viss ir atšķirīgs. Valstij vajadzētu ieviest reģionālo koeficientu. Un tomēr - subsīdijas visiem ir vienādas. Neviens neņem vērā klimatiskās un loģistikas atšķirības. Tas nav godīgi. Reģionu īpatnības ir jāņem vērā. Diemžēl tā nav šodienas kļūda, tas ir 30 gadu jautājums. Arī zemes vērtība pie mums ir zemāka un bankas to ņem vērā, kad runa ir par finansējumu pret zemi kā ķīlu. Zemgalē var ieķīlāt hektāru par lielāku summu un vieglāk saņemt aizdevumu. Pie mums tas ir grūtāk.

Vai lauksaimniekiem pietiek balss sabiedrībā un politikā?

Aldis: Lauksaimnieki Latvijā ir pārāk klusi. Mēs parasti sākam runāt tikai tad, kad jau ir slikti. Bet vajadzētu būt aktīvākiem visu laiku. Esmu bijis vairākās biedrībās un iestājos par lauksaimniekiem, arī šobrīd esmu Latgales ražojošo lauksaimnieku apvienībā. Bet daudzi klusē, līdz sāk degt. Ja mēs paši neko nesakām, tad mums neviens arī nepalīdzēs. Vajag solidaritāti. Bet interese ir maza. Cilvēki nevēlas maksāt biedru naudas vai piedalīties sanāksmēs. Bet, ja mēs paši neiestāsimies par savām interesēm, to nedarīs neviens. Politika ir vide, kurā jābūt redzamiem, jābūt spiedienam. Citādi mūs ignorēs.

Ko Jūs novēlētu jaunajiem, kuri vēl tikai domā par lauksaimniecību?

Aldis: Jauniešiem, kuri vēl tikai apsver iespēju uzsākt darbību lauksaimniecībā, vispirms jābūt gataviem ilgtermiņa ieguldījumam - gan fiziskā darbā, gan domāšanā. Lauksaimniecība nav hobijs, ko var "pamēģināt" uz pāris gadiem un tad viegli pamest, ja nepatīk. Tā ir dzīvesveids, kas prasa pacietību, neatlaidību un gatavību riskēt. Katrs gads var būt citāds – laikapstākļi, tirgus cenas, politiskie lēmumi - viss ietekmē gala rezultātu, un garantiju nav. Tomēr, ja cilvēkam ir aicinājums, iekšēja pārliecība un vēlme attīstīt savu saimniecību, tad tas ir ceļš, kuru noteikti vērts iet.

Svarīgi saprast arī to, ka lauksaimnieks nevar būt viens pats - ir vajadzīga komanda, atbalsts, zināšanas un pieeja resursiem. Te liela loma ir valstij: nevar gaidīt tikai nodokļu ieņēmumus vai prasīt atbilstību birokrātiskām normām, ja netiek nodrošināts pamats. Valstij jābūt sabiedrotajai, kas palīdz ar zemes pieejamību, izglītību, praktiskām mācībām, sākotnējo finansējumu un - ļoti svarīgi - arī ar stabilitāti un taisnīgumu.

Lauksaimniecībā rezultāti nenāk ātri, bet tie ir iespējami, ja cilvēks ir gatavs strādāt, mācīties un pielāgoties. Un, ja mēs kā sabiedrība gribam, lai laukos dzīvo cilvēki, ir jāparūpējas par to, lai viņiem tur būtu iespējas  nevis tikai izaicinājumi.

Kā redzat “Kotiņu” nākotni pēc 5 gadiem?

Aldis: Nākamajos piecos gados “Kotiņu” saimniecībā būtiskas izaugsmes apjoma ziņā neplānojam – esošie 5400 hektāri ir pietiekami, un paplašināšanās nav mērķis. Uzsvars tiks likts uz efektivitāti, ilgtspēju un noturību pret tirgus svārstībām. Aktīvi domājam par enerģētikas projektiem un saimniecības pielāgošanu mainīgajiem apstākļiem – gan ekonomiskajiem, gan klimatiskajiem. Rapsis vairs nav rentabls, tāpēc to esam aizvietojuši ar proteīnaugiem, zālājiem un starpkultūrām, kas strādā ilgtermiņā. Vēlamies attīstīt arī pārstrādes virzienu, lai saimniecība būtu daudzpusīgāka un mazāk atkarīga no tirgus cenu svārstībām. Mēs ne tikai saimniekojam, bet arī cenšamies rādīt piemēru citiem – ka viss ir iespējams, ja dara ar pārliecību un pielāgojas laikam.