saimniecības “Kalna Smīdes” īpašnieku

Saimniecība “Kalna Smīdes” atrodas Amatas krastos, Gaujas Nacionālā parka tuvumā, un tās darbība balstās uz sēklaudzēšanu un bioloģisko lauksaimniecību. Tās īpašnieks Jānis Sietiņsons ir viens no pirmajiem lauksaimniekiem Latvijā, kurš digitalizējis savu saimniecību un ikdienā izmanto lauksaimniecības pārvaldības programmatūru eAgronom. Viņš ir arī viens no tiem, kas iesaistījies oglekļa emisiju samazināšanas projektā.

Pastāstiet par savu saimniecību - kur tā atrodas un ar ko nodarbojaties?

Mana saimniecība saucas “Kalna Smīdes”. Tā atrodas Amatas upes krastos, Gaujas Nacionālā parka tiešā tuvumā. Tas nozīmē, ka mēs esam skaistā, bet arī ļoti atbildīgā vidē. 

Mēs nodarbojamies ar divām galvenajām nozarēm - biškopību un sēklaudzēšanu. Biškopība mūsu ģimenē ir jau trešajā paaudzē: vectēvam un tēvam tā bija kā hobijs, bet man tas ir maizes darbs. Bites ievāc medu no apkārtējās dabas, no parka ziedošajiem kokiem, krūmiem un augiem, kā arī no kultūraugiem, ko paši sējam bišu vajadzībām. Otra nozare ir sēklaudzēšana, kas pēdējos gados kļuvusi par ļoti nozīmīgu mūsu darbības sastāvdaļu.

Cik liela ir jūsu saimniecība un kādi kultūraugi tiek audzēti?

Apsaimniekotā platība ir 500 - 600 hektāru liela, un katru gadu audzējam apmēram desmit kultūraugus. Šī kultūraugu daudzveidība ir ļoti svarīga, jo bioloģiskajā lauksaimniecībā tā palīdz gan nodrošināt ražu, gan balansēt riskus.

Ja runājam konkrēti, tad audzējam auzas - mums ir šķirne ‘Taika’. Audzējam arī ziemas kviešus, mūsu pašu selekcionāru šķirni ‘Edvins’, lauka pupas ‘Lielplatones vietējās’, zirņus ‘Ingrid’. Tad ir griķi ‘Aiva’, kas Latvijā vienmēr bijuši populāri, facēlija ‘Stala’, eļļas rutks ‘Lucas’. No tauriņziežiem - dažādi āboliņi, piemēram, inkarnāta āboliņš ‘Kardināls’, sarkanais āboliņš ‘Raunis’, arī ziemas ripsis ‘Legato’. Protams, sortiments mainās - ir gadi, kad audzējam vienu, tad citus, atkarībā no pieprasījuma.

Vai sēklas eksportējat vai pārsvarā tirgojat Latvijā?

Mēs labprāt gribētu vairāk piedāvāt Latvijas selekcionāru šķirnes un sēklas mūsu pašu zemniekiem, bet realitāte ir tāda, ka apmēram 90% sagatavotās produkcijas aiziet uz ārvalstīm.

Ir prieks, ka citās valstīs mūsu sēklas novērtē, ka tās ir sertificētas un kvalitatīvas. Bet vienlaikus ir arī tāda sajūta, ka Latvijā bieži vien zemnieki izvēlas sēt to, kas pagadās, nevis sertificētu sēklu. Un tad, protams, nav jābrīnās, ka vidējā ražība bioloģiskajās saimniecībās ir ap 1,7 tonnām no hektāra. Ja tu sēj nezin ko, tad nevar arī gaidīt brīnumus.

Tas, protams, ir katra zemnieka lēmums, un nevienu nevar piespiest. Bet no otras puses - man šķiet, ka dzīves skola vienā brīdī iemācīs, ka sēkla ir pats pamats. Ja pamats ir vājš, tad tālāk viss ķēdē būs vājš.

Kā vērtējat valsts atbalstu sēklaudzēšanā?

Šeit mēs diemžēl ļoti atpaliekam no saviem kaimiņiem. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā tiek atbalstīta ne tikai sēklaudzētāju darbība, bet arī sertificētas sēklas izmantošana. Lauksaimnieks, kurš sēj sertificētu sēklu, saņem papildus atbalstu. Rezultātā Lietuvā vidējās ražības jau ir augstākas nekā pie mums.

Pie mums sertificēto sēklu izmantošanas īpatsvars svārstās tikai no 11 līdz 15%. Zviedrijā tas ir 75%, Dānijā pat 90%. Tā ir milzīga atšķirība un tas izpaužas arī kultūraugu ražībā. 

Kādas mūsdienu tehnoloģijas izmantojat savā saimniecībā?

Lauksaimniecība vairs nav arhaiska nozare. Tā ir ļoti moderna un digitalizēta. Praktiski katrā tehnikas vienībā, kas strādā uz lauka, ir kāda digitalizācijas sastāvdaļa - precīzās stūrēšanas sistēmas, iespējas kontrolēt mēslojuma izkliedi, dažādi sensori, arī dronu izmantošana. Droni ir īpaši vērtīgi, jo ar tiem var izdarīt to, ko traktors slapjā laikā nevar.

Protams, svarīgi ir arī fiksēt visus darbus un datus, jo galvā visu paturēt nav iespējams. Tāpēc mēs jau sen izmantojam eAgronom lauksaimniecības pārvaldības programmatūru, esam ar viņiem kopā no pašiem pirmsākumiem, un tas ļoti atvieglo ikdienu.

Kas iedvesmoja jūs sākt izmantot eAgronom un kāda ir bijusi pieredze ar šo rīku?

Kad saimniecība bija tikai pāris hektāru, pietika ar kladi vai atmiņu un tagad digitalizācija ir vienīgais loģiskais solis. eAgronom ļauj fiksēt darbus, sakārtot laukus un sagatavot atskaites tā, lai viss būtu pārskatāms. Programma ir draudzīga, saprotama, un ikdienai nepieciešamās lietas viegli apgūstamas. Īpaši svarīga man ir mobilā lietotne: uzreiz laukā var pierakstīt darbus un redzēt, ko dara darbinieki. Ļoti palīdz arī tas, ka atskaites automātiski ģenerējas VAAD un LAD, kas ietaupa daudz laika.

Un vienmēr jau paliek vieta izaugsmei - piemēram, es labprāt redzētu, ka šādu programmatūru varētu darbināt ar balsi. Dažkārt, strādājot laukā, būtu ērti uzreiz ar balss komandu ievadīt informāciju, nevis vēlāk sēsties pie telefona vai datora.

Jūs piedalāties arī eAgronom oglekļa programmā - kāpēc izvēlējāties pieteikties un kāda ir pieredze?

Ja jau mēs tāpat strādājam ar minimālo augsnes apstrādi un audzējam starpkultūras, tad likās tikai loģiski piedalīties programmā, kas to atbalsta. Protams, ir arī finansiāls stimuls, bet galvenais - tas mudina turpināt šīs prakses un domāt par emisiju samazināšanu.

Protams, ir arī izaicinājumi. Piemēram, šajā sezonā ar vienu rugaines kultivatora gājienu nepietika - vajadzēja strādāt trīs un pat četras reizes. Tad rodas jautājums: vai tas joprojām ir “minimālā apstrāde”? Un vai mēs patiesībā nepatērējam vairāk resursu nekā ietaupām?

Te ir vajadzīgas skaidras atbildes no zinātniekiem. Lauksaimnieks var eksperimentēt, bet mums ir jāzina, vai tas, ko darām, tiešām samazina emisijas. Būtu vajadzīgi pētījumi, kas pasaka - jā, šādi ir labi, šādi nav.

Kā raugāties uz ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstību Latvijā?

Es domāju, ka jābūt līdzsvaram. Nevar teikt, ka tikai bioloģiskā vai tikai konvencionālā ir pareizais ceļš. Bet ļoti daudz ko noteiks valsts atbalsta politika. Ja bioloģiskajām saimniecībām tiek samazināts atbalsts, tad skaidrs, ka mērķus nesasniegsim.

Latvijā šobrīd bioloģiski apsaimniekota ir ap 16% zemes. Bija mērķis sasniegt 25-30%, bet ar šodienas atbalsta nosacījumiem tas nav reāli. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka klimatiskās izmaiņas kļūst ļoti jūtamas - pēdējie trīs gadi ir bijuši pilnīgi netipiski. Tu vari ieguldīt resursus, bet atdeve būs niecīga, jo augi tik ātri nespēj pielāgoties.

Mums jādomā arī par to, ko mēs darām ar saražoto. Ja galvenais mērķis ir saražot miljonus tonnu graudu un tos lēti eksportēt, tad valstij no tā nav lielas jēgas. Tas ir mans subjektīvais viedoklis. Jāprot šeit uz vietas sagatavot gala produktus, lai pievienotā vērtība paliek Latvijā. 

Kāds būtu jūsu novēlējums citiem lauksaimniekiem?

Katram pašam jābūt atbildīgam par saviem lēmumiem. Bet lēmumus jāpieņem, balstoties uz pārbaudītiem avotiem un datiem, nevis uz skaļiem, vaitukšiem solījumiem.

Un jāatceras, ka lauksaimniecībā nav tikai viens virziens. To, ko es sāku pirms gadiem, es nevaru darīt tieši tāpat mūžīgi. Dzīvē viss mainās, un arī mums jāmainās. Kā Rainis teica - “pastāvēs tas, kas mainīsies.”

Mums jādomā arī par nākotni. Ne tikai par šodienu, bet par to, kādu zemi atstāsim saviem bērniem. Ja mēs to nedarīsim, tad nākotnes nebūs.