Intervija ar Aigaru Laurinoviču: Tehnoloģijas, izglītība un nākotnes redzējums lauksaimniecības tehnikas nozarē

Lauksaimniecības tehnoloģijas pēdējo gadu laikā ir piedzīvojušas strauju izrāvienu – no precīzās lauksaimniecības līdz autonomiem traktoriem un alternatīvās degvielas risinājumiem. Taču tehnoloģiskā attīstība nenotiek vakuumā – tai jābūt savienotai ar izglītību, nozares izpratni un gatavību ieviest visu inovatīvo praksē.

Par šiem un citiem jautājumiem aprunājāmies ar Aigaru Laurinoviču, Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācijas vadītāju, kurš ilgstoši sekojis līdzi nozares attīstībai Latvijā. 

Jūs esat vairākkārt uzsvēris, ka precīzās tehnoloģijas ļauj ievērojami ietaupīt, īpaši mēslojuma un degvielas jomā. Kā Jūs šobrīd vērtējat Latvijas saimniecību gatavību ieviest šos risinājumus? Kas, Jūsuprāt, ir galvenie šķēršļi to plašākai ieviešanai?

Lielākā daļa Latvijas saimniecību jau ir ieviesušas precīzās tehnoloģijas un sekmīgi ar tām strādā. Problēmas galvenokārt vērojamas mazajās un vidējās saimniecībās, kur trūkst izpratnes vai resursu, lai šīs tehnoloģijas ieviestu pilnvērtīgi. Šīm saimniecībām būtu nepieciešams lielāks atbalsts un stimuls - gan finanšu, gan izglītības ziņā. Domāšanas maiņa ir svarīgs faktors, jo bez skaidras izpratnes par tehnoloģiju priekšrocībām to ieviešana kavējas.

A.Laurinovičs eAgronom konferencē "Lauksaimniecība, kas piestāv nākotnei" /2024. gads/

Cik lielā mērā šīs tehnoloģijas Latvijā tiek izmantotas tieši ilgtspējas mērķiem, nevis tikai ekonomiskam ietaupījumam? Vai saimnieki šo sasaisti apzinās?

Galvenais motīvs tehnoloģiju ieviešanai joprojām ir ekonomisks ietaupījums. Saimnieki, protams, apzinās ilgtspējas aspektus, taču praksē lēmumi lielākoties tiek pieņemti, balstoties uz izmaksu samazināšanu. Dārgo augu aizsardzības līdzekļu un resursu cenu kāpums liek saimniecībām kļūt efektīvākām, kas netieši sekmē arī ilgtspējīgu saimniekošanu.

Vai Jūs redzat, ka ilgtspēja Latvijas tehnikas nozarē jau kļūst par sistēmisku domāšanu – vai arī vēl joprojām tas ir vairāk atsevišķu saimnieku iniciatīvu līmenī? 

Ilgtspējīga domāšana vēl nav kļuvusi par sistēmisku normu Latvijas lauksaimniecības tehnikas nozarē. Daudzām saimniecībām joprojām ir jāapgūst pamati efektīvā plānošanā un tehnoloģiju izmantošanā. Diemžēl pagaidām Latvijā nav daudz efektīvu saimniecību, it sevišķi, ja skatamies mazo un vidējo saimniecību sadaļā.

Lauksaimniecības tehnika ir viens no CO₂ emisiju avotiem. Kā Jūs redzat Latvijas gatavību pārejai uz videi draudzīgākām piedziņām – piemēram, biodīzeli, elektro vai ūdeņradi? Vai pastāv reāli piemēri Latvijā? 

Latvijā biodīzeļa izmantošana jau notiek - daļa degvielas tiek sajaukta ar bio piedevām, un arī paši dzinēji ir piemērojami šādai pārejai. Šī tehnoloģija ir salīdzinoši pieejama, un tehniskās problēmas nav būtiskākais šķērslis. Savukārt pāreja uz elektro vai ūdeņraža piedziņu ir daudz sarežģītāka gan tehniski, gan ekonomiski. Pašlaik lauksaimniecības tehnikas tirgū vēl nav plaši pieejamu tehnikas vienību, kas efektīvi darbotos uz elektrības vai ūdeņraža bāzes. Arī esošie modeļi bieži vien ir piemēroti tikai saimniecību iekšējām vajadzībām (piemēram, pacēlāji), bet nav ilgtspēīgi izmantojami lauka darbos.

Kādi ir šīs stagnācijas galvenie cēloņi – infrastruktūra, cena vai attieksme? Kāds būtu Jūsu redzējums ceļā uz pārmaiņām?

To noteikti nevar uzskatīt tikai par Latvijas problēmu. Šādi risinājumi ir dārgi, un to ieviešanai nepieciešama attīstīta infrastruktūra. Šobrīd pasaulē nav nevienas valsts, kas būtu pārgājusi pat uz 25% alternatīvo degvielu izmantošanu lauksaimniecībā, nemaz nerunājot par 50%. Ir atsevišķi izmēģinājumi vai pilotprojekti atsevišķās saimniecībās, bet tas vēl nav sistēmisks vai plaši pielietojams risinājums. Šī stagnācija ir saistīta ar vairākiem faktoriem – gan augstām izmaksām, gan nepietiekamu infrastruktūru, gan arī tehnoloģiju pieejamības ierobežojumiem

Šobrīd jāņem vērā arī ģeopolitiskā situācija. Krievijas agresija Ukrainā ir būtiski mainījusi prioritātes gan Latvijā, gan citviet Eiropā. Drošība un aizsardzība ir kļuvušas par pamatjautājumiem - arī lauksaimniecībā. Elektrifikācija, lai arī ilgtspējīga, ir atkarīga no stabilas elektrības pieejamības, kas ārkārtas apstākļos var nebūt garantēta. Pārtikas ražošana ir stratēģiski svarīga joma, kas saistīta ar valsts drošību, tāpēc izvēle bieži vien tiek balstīta uz uzticamību ekstremālos apstākļos. Ja, piemēram, pazūd elektroenerģijas padeve, tehnika, kuras darbība ir atkarīga no elektrības, kļūst nelietojama, kamēr tradicionālā degviela šādā situācijā joprojām nodrošina darbspēju. Tādēļ pašreizējā attīstības kavēšanās nav tikai nacionāla, bet globāla tendence.

Šī realitāte liek daudziem domāt pragmatiski - ne tikai par emisijām, bet arī par nodrošinātību un pašpietiekamību. Tādēļ pagaidām plaša pāreja uz videi draudzīgākām piedziņām Latvijā ir notiek lēni.

Jūs esat minējis, ka tehnikas cenas pēdējos gados ir pieaugušas līdz pat 40%. Kā šī cenu dinamika ietekmē Latvijas saimniecību spēju modernizēties? 

Tehnikas cenu pieaugums pēdējos gados ir būtiski ietekmējis Latvijas lauksaimniecības sektoru, īpaši attiecībā uz saimniecību spēju modernizēties. Šis kāpums bija īpaši straujš COVID-19 pandēmijas laikā, kad piegādes ķēdes traucējumi, izejmateriālu cenu svārstības un augošais pieprasījums izraisīja būtisku cenu lēcienu. Šobrīd cenas ir nedaudz stabilizējušās, taču tās joprojām ir ievērojami augstākas nekā pirmskrīzes periodā.

Šāda cenu dinamika padara modernizāciju dārgāku un potenciāli nepieejamāku mazākām vai vidējām saimniecībām. Taču situāciju būtiski mazina Eiropas Savienības atbalsta mehānismi, kurus pārvalda Lauku atbalsta dienests (LAD), kas darbojas Zemkopības ministrijas pārraudzībā.

Vai Latvijā ir pietiekams atbalsts lauksaimniekiem, kas vēlas iegādāties videi draudzīgāku tehniku vai ieviest viedās sistēmas? 

Atbalsts kopumā ir pieejams. Regulāri tiek izsludinātas dažādas LAD programmas, kas ļauj lauksaimniekiem saņemt atbalstu tehnikas iegādei, saimniecību digitalizācijai un citām modernizācijas aktivitātēm. Šīs programmas ir strukturētas atbilstoši saimniecības lielumam un specifikai - ir iespējas gan mazām ģimenes saimniecībām, gan lielākiem uzņēmumiem. Tie, kas šos atbalsta mehānismus izmantojuši jau agrāk, šobrīd ir izveidojuši konkurētspējīgas, modernas saimniecības, kuras spēj efektīvi darboties arī pie augstākām izmaksām.

Tāpēc ieteikums lauksaimniekiem būtu sekot līdzi LAD izsludinātajiem projektu pieteikumu termiņiem un apsvērt dalību šajās programmās, lai nezaudētu konkurētspēju ilgtermiņā. Protams, vienmēr ir diskusijas par to, vai šis atbalsts ir pietiekams. Daudziem gribētos vairāk vai plašāku pieejamību, taču objektīvi skatoties - mehānismi pastāv un ir salīdzinoši efektīvi. Tiem, kuri mērķtiecīgi un savlaicīgi izmantojuši pieejamās iespējas, modernizācija nav bijusi šķērslis.

Precīzā lauksaimniecība rada daudz datu. Vai saimniecības šos datus izmanto, lai samazinātu ietekmi uz vidi? Kāda ir nozīme šai datu pratībai ilgtspējas kontekstā?

Datu izmantošana saimniecībās kļūst aizvien izplatītāka - tiek lietotas dažādas lauksaimniecības pārvaldības programmas, kas palīdz analizēt ražas rādītājus, augsnes īpašības un citu parametru ietekmi uz rezultātu. Un dati tiek analizēti, protams. Viss sākas ar augsnes analīzēm, tad jau mēslošanas stratēģijas, augu aizsardzības līdzekļu lietošana - un beigās skatās uz to galveno: ražu. Jo svarīgi ir saprast – cik liela ir raža un kādas ir izmaksas, lai to sasniegtu. Tiek meklēts optimālais ražas līmenis ar iespējami zemākām izmaksām.

Datu pratība šeit kļūst arvien būtiskāka. Tā palīdz optimizēt resursu lietošanu - augu aizsardzības līdzekļu, mēslojumu, degvielu - un līdz ar to arī samazināt vides noslodzi. Ilgtspējas kontekstā tas ir īpaši svarīgi, jo dati ļauj pieņemt pārdomātus, stratēģiskus lēmumus ilgtermiņā. Tomēr vēl ir kur augt - ne visur šie dati tiek izmantoti pilnvērtīgi, un ir vajadzīga gan izglītošana, gan atbalsts, lai saimniecības tos varētu izmantot efektīvāk un videi draudzīgāk.

Sadarbojoties ar profesionālajām skolām, vai Jūs novērojat, ka ilgtspējīgas saimniekošanas principi kļūst par daļu no tehnikas operatoru apmācības? Kā to varētu stiprināt?

Darbs šajā virzienā notiek, taču vēl ir daudz darāmā. Mēs kā asociācija arī cenšamies to virzīt un stiprināt, taču liels izaicinājums ir tieši pasniedzēju zināšanu līmenis. Ja skolotāji paši pilnībā neizprot ilgtspējīgas tehnoloģijas un to pielietojumu praksē, tad arī skolēni šīs zināšanas nesaņem pilnvērtīgi. Ir ļoti svarīgi izglītot pašus pasniedzējus - viens ir pateikt, ka jā, mums jāmāca zaļās tehnoloģijas, bet, ja pasniedzējs pats tās līdz galam nesaprot vai nezina, kā tās darbojas ikdienas apstākļos, tad tam nav īstas jēgas.

Tāpēc nepieciešams liels darbs ar pasniedzējiem - gan profesionāla pilnveide, gan iespēja pašiem redzēt un izprast modernas ilgtspējīgas saimniekošanas pieejas. Šeit ļoti liela nozīme būtu arī praksēm saimniecībās - gan Latvijā, gan ārzemēs -, kur studenti var iepazīties ar progresīvām saimniecībām un redzēt, kā ilgtspēja tiek īstenota dzīvē. Daudzi jaunieši, īpaši no zemnieku ģimenēm, ir redzējuši tikai savas saimniecības, tāpēc pieredzes apmaiņa ir ļoti vērtīga.

Tikai caur izglītotiem pasniedzējiem, kvalitatīvu praksi un mērķtiecīgu darbu ilgtspējīgas saimniekošanas principi var kļūt par reālu un pastāvīgu daļu no tehnikas operatoru apmācības. Savādāk tas diemžēl īsti nestrādās, lai cik skumji tas arī nebūtu.

Ņemot vērā klimata pārmaiņas, digitālās transformācijas un sabiedrības strukturālās izmaiņas laukos – kā Jūs prognozējat lauksaimniecības tehnikas nozares attīstību Latvijā nākamajā desmitgadē?

Ņemot vērā to, ka šī te tehnika ir, pirmkārt, saistīta ar saimniecību konsolidāciju, es domāju, ka saimniecības kļūs vēl lielākas un mēs jau to redzam šodien. Saimniecību skaits samazinās, bet to vidējais lielums pieaug. Tas ir tikai loģiski, jo agrāk bija daudz mazu ģimenes saimniecību, ko uzsāka vecāki vai vecvecāki, taču jaunākās paaudzes bieži vien nesaskata tur nākotni - īpaši, ja nākas smagi strādāt.

Manā skatījumā lauksaimniecība ir nozare, kurā tiešām var labi pelnīt, bet tas prasa gan smagu darbu, gan ieguldījumus. Katram ir jāizdara sava izvēle - vai iet līdzi laikam un attīstīties, vai izstāties no spēles. Un es domāju, ka kopumā skaitliski saimniecību visticamāk kļūs mazāk, bet tās, kuras paliks, būs spēcīgas, tehnoloģiski attīstītas un konkurētspējīgas arī starptautiskā mērogā.

Šogad Lauksaimniecības un Industriālās Tehnikas asociācija atzīmē 25 gadu jubileju. Kādi ir nozīmīgākie sasniegumi šo gadu laikā, un kur virzīsies asociācija nākamajos piecos gados?

Lielākais sasniegums ir tas, ka pateicoties Latvijas uzņēmumiem, kas kļuvuši par dažādu Rietumu lauksaimniecības tehnikas ražotāju pārstāvjiem Latvijā, tirgū ir ieviesta modernākā lauksaimniecības un industriālā tehnika un tehnoloģijas. Viens no lielākajiem gandarījumiem ir Latvijas zemnieku izglītošana par mūsdienu tehnoloģijām un Rietumu tehnikas ieviešana vietējā tirgū. Un tas nav tikai par tehniku - tā ir arī zināšanu pārnese. Asociācijas biedri gadu gaitā ir aktīvi izglītojuši zemniekus. Zemnieki ir kļuvuši zinošāki, viedāki, un šodien viņi strādā ar labākajām pasaulē pieejamajām tehnoloģijām.

Tas ir devis ļoti konkrētus rezultātus - mūsu saimniecības ir kļuvušas efektīvākas, produktīvākas, un mēs spējam ne tikai nodrošināt sevi ar pārtiku, bet arī eksportēt. Tas, manuprāt, ir pats lielākais ieguvums un devums, ko esam snieguši Latvijas lauksaimniecībai. Nākotnē mēs turpināsim virzīties uz inovāciju ieviešanu, ciešāku sadarbību ar nozares pārstāvjiem, kā arī ar izglītības iestādēm, lai sagatavotu nākotnes speciālistus un stiprinātu visa sektora ilgtspēju un konkurētspēju. Tātad darāmā vēl daudz - bet pamati ir ļoti stabili.